Jaunumi

Anna Nollendorfa absolvējusi Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu un 1951. gadā sākusi strādāt Leļļu teātrī par skulptori. Leļļu skulptors, tas ir teātra burvis – iedvesmojoties no izrādes mākslinieka skices, skulptors izgatavo lelles galvu un citas detaļas, piešķir lelles sejai nepieciešamos vaibstus un raksturu. Kā atzīst teātra ilggadējais mākslinieks Pāvils Šenhofs: “Visās Nollendorfas veidotajās leļļu sejās nojaušama dvēselīte, [...] viņas radošajam rokrakstam vairāk atbilstoši romantiskie tēli, satīriskie viņai padodas grūtāk, bet tā dvēselīte… tā jau visu dara dzīvu.”

1958. gadā skulptores darbs ieguva starptautisku atzinību – Vispasaules izstādē Briselē “Zelta zirga” iestudējuma lellēm (māksliniece Dž. Skulme), Annas Nollendorfas veidotajām Saulcerītei un Antiņam piešķirta sudraba medaļa. 1964. gadā Nollendorfa ieguva PSRS Nopelniem bagātās mākslinieces titulu. Viņas kontā ir lelles arī tādām izrādēm kā “Makss un Morics” (1957), “Trīsgrašu opera” (1960), “Saslauku vecis” (1962) un daudzām citām.

Skulptore lieliski iekļāvusies Leļļu teātra ansamblī un sadarbojusies ar dažādiem režisoriem un māksliniekiem, taču visnozīmīgākā bijusi viņas radošā sadarbība ar Arnoldu Burovu. Kad Burovs atstāja Leļļu teātri un devās uz Rīgas kinostudiju, arī Nollendorfa viņam sekoja – skulptores darbs redzams ap 20 leļļu animācijas filmās. Taču Nollendorfa nesarāva saikni ar Leļļu teātri un atsaucās uzaicinājumiem. Tā, piemēram, Pāvila Šenhofa “Pelnrušķītei” (1990) bija jābūt smalkai un trauslai kā Meisenes porcelāna figūriņai, tāpēc likumsakarīgi sadarbībai tika pieaicināta Anna Nollendorfa. Kopā ar teātra skulptori Margu Austrumu tapa pasakaini skaistās lelles. 1999. gada izrāde “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” bija Nollendorfas pēdējais darbs Leļļu teātrī, jo 78 gadu vecumā skulptore devās mūžībā. Taču viņas veidotās lelles ir mūsu teātra zelta standarts, un atstātais mantojums ir nemirstīgs. Pieminām un godinām Annu Nollendorfu viņas 105. jubilejā!