Jaunumi

Ilggadējais Latvijas Leļļu teātra aktieris Pēteris Šogolovs (1955—2020) jeb vienkārši Pičs, kā viņu mīļi dēvēja kolēģi, jau bērnībā zināja – viņš būs aktieris. Pēteris karjeru sāka iespaidīgi – ar Kārlēna lomu filmā “Nāves ēnā” (1971), būdams vien piecpadsmit gadus vecs. “Viņš bija dzimis leļļu teātra aktieris, bet tai pašā laikā vienkārši ļoti labs aktieris šī vārda plašākajā nozīmē. Pēteris bija lielisks draugs un erudīts kolēģis” – savu skatuves partneri un kolēģi, kurš Latvijas Leļļu teātrim veltīja 35 mūža gadus, atceras režisore Vija Blūzma. “Kad vēl nepastāvēja mākslīgais intelekts, tieši viņš bija tas cilvēks, kuram varēja prasīt pilnīgi jebko, jo viņš bija ļoti daudzpusīgi izglītots.”

Jau bērnībā Pēteri vilināja teātris – vecāki Piču veda apmeklēt dramatisko pulciņu Autodarbinieku klubā, vēlāk teātra pulciņu Pionieru pilī. Tieši tur radās iespēja piedalīties atlasē filmai “Nāves ēnā”, kur Kārlēna lomas atlasē piedalījās 240 zēni. Pēc veiksmīga konkursa un savas debijas lomas viņš bija pārliecināts par labu šai profesijai, taču pēc skolas beigšanas aktieru kursu neuzņēma. Lai būtu tuvāk kino pasaulei, Pēteris nolēma iestāties Rīgas 3. tehniskajā skolā un apguva kino mehāniķa profesiju – ar mērķi pēc tam studēt teātra mākslu, tomēr arī pēc tās nesanāca iestāties aktieros – vienmēr gadījās būt nepareizajā vietā un nepareizajā laikā. Kā atmiņās stāstījis pats aktieris, no armijas pēc laika izdevies tikt prom, simulējot psihisku slimību, kas ar talantu un pieredzi izdevies pārliecinoši. Šķita, sapnis par aktiera profesiju tā arī nepiepildīsies, un viņš apguva trolejbusa vadītāja amatu.

Pagrieziena punkts bija brīdis, kad Pičs uzzināja par aktieru atlasi Latvijas Leļļu teātrī, un izrādījās, ka viņam piemīt dotības leļļu vadīšanā – apskaužama skatuves organika un izcila spēja strādāt ar balsi. Pēteris teicis: “To enerģiju, ko mēģinājumu laikā iedodu lellei, izrādē lelle dod atpakaļ. Tā ir mistika.” Un tā patiešām bija – Pētera rokās lelles atdzīvojās, un skatītājiem pat bija grūti saprast, vai Pičs vada lelles vai lelles – viņu.

Pēteris ieskaņojis neskaitāmas pašmāju un ārzemju animācijas filmas (Šreks, Ledus laikmets, Madagaskara, Gardēdis, Simpsoni), un kurš gan neatceras šarmanto Šreka draugu – Runci Zābakos? Pēteris darbojies arī radioteātrī un savas leļļu aktiera karjeras 35 gadu laikā radījis daudz pieminēšanas vērtu lomu. Kā spoža zvaigznīte pie teātra debesīm mirdz viņa monoizrāde “Sarkanie zābaciņi”, kurā aktieris izmantoja nelielu maketu un pavisam sīkas lellītes, lai tuvplānā izstāstītu aizkustinošo Ziemassvētku stāstu,  kuru cilvēki apmeklēja gadu no gada, bieži vien – vairākas reizes. “Aktieris ar izcilu lelles kā partnera izjūtu, neatkārtojamu, viegli pazīstamu, bet daudzveidīgu balsi, dažādu leļļu vadīšanas veidu prasmi, spēlējot gan aiz širmja, gan dzīvajā plānā. Izrādēs pieaugušajiem atklājis neierobežotu dramatiskā aktiera iespēju spektru,” Šogolova kungu atceras teātra zinātniece Edīte Tišheizere.

Latvijas Leļļu teātrī Pēteris Šogolovs nostrādājis vairāk nekā 35 gadus, līdz devās izdienas pensijā. Spēlējis lomas izrādēs “Koklētājs Samtabikse” (Ē. Ādamsons), “Dvīņu nedarbi” (L. Feldeks), “Pīļu namiņa noslēpums” (Ģ. Urbans), “Lolitas brīnumputns” (A. Brigadere), “Eža kažociņš” (V. Plūdonis), “Raganas trīs noslēpumi” (H. Paukšs), “Dekamerons” (Dž. Bokačo), “Runga, iz maisa!” (L. Paegle), “Ceturtais skriemelis” (M. Larni), “Makbets” (V. Šekspīrs), “Vinnijs Pūks un viņa draugi” (A. Milns), “Kaķīša dzirnavas” (K. Skalbe), “Runcis zābakos” (G. Vladičina), “Īkstīte” (H. K. Andersens), “Pelnrušķīte” (T. Gabe), “Četri muzikanti” (A. Burovs), “Sīpoliņa piedzīvojumi” (V. Pavlovskis), “Čigānmeitēns Ringla” (D. Strelēvica), “Pauks un Šmauks” (E. Blaitona), “Naksitrallīši” (E. Rauds), “Sniegbaltītes skola” (G. Landau), “Simbelīns” (V. Šekspīrs), “Sarkanie zābaciņi” (P. Kristofs), “Velniņi” (R. Blaumanis), “Livingstouns” (L. Gundars), “Pasaka par zelta zivtiņu” (A. Puškins), “Nezinīša piedzīvojumi” (N. Nosovs), “Sniega karaliene” (H. K. Andersens), “Viena maza turku pupa” (V. Sutejevs), “Buratino piedzīvojumi” (A. Tolstojs), “Skroderdienas Silmačos” (R. Blaumanis), “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (A. Lingrēne), “Pavasara atmoda” (F. Vēdekinds) un daudzās citās.

Kā raksta teātra vēsturnieks Aldis Linē grāmatā “Abpus leļļu teātra priekškaram”:

“Pēteris nekad nesmīdināja skatītāju – viņam piemita simtprocentīga patiesības izjūta, un tā bija viņa atslēga pie lomas. Arī nesmīdinot smieklīgais kļūst divtik smieklīgs, nopietnais – iegūst nebijušu dziļumu. (..) Pēterim bija šī lelles sajūta, un tā ir Dieva dāvana, kuru nav iespējams iemācīties. Vai nu tā ir, vai tās nav.”

Mēs pieminam un atceramies savu neatkārtojamo Piču, sūtot viņam siltus sveicienus uz mākoņa maliņas.