Jaunumi

Tīnai Hercbergai - 100

Tīna Hercberga
Tīna Hercberga

TĪNA HERCBERGA  
25.09.1921. – 03.04.2004.

25. septembrī Latvijas Leļļu teātris atzīmē izcilās režisores Tīnas Hercbergas 100 gadadienu! 

 

 

Aicinām skatītājus apmeklēt Tīnai Hercbergai veltīto ekspozīciju Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, kas aplūkojama no 25. septembra līdz 17. novembrim.

Teātra muzejs sadarbībā ar Latvijas Leļļu teātri, mākslinieci Anitu Znutiņu-Šēvi un leļļu teātra vēsturnieku Aldi Linē izveidojis ekspozīciju, kurā apskatāmas lelles, rekvizīti, skices, priekšmeti un fotogrāfijas no Tīnas Hercbergas izrādēm un dzīves.

 

Tīna Hercberga dzimusi 1921. gada 25. septembrī Rīgā. 1940. gadā beigusi Marijas Beķeres privāto sieviešu ģimnāziju. Strādājusi Latvijas radiofona reklāmu nodaļā (1941), Otrā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni dzīvojusi Tadžikistānā. Pēc atgriešanās Rīgā strādājusi Mākslas lietu pārvaldes Repertuāra daļā (1945-1949). No 1949. līdz 1953. gadam studējusi Latvijas PSR Valsts konservatorijas Teātra mākslas fakultātē režijas nodaļā Aleksandra Leimaņa kursā, ko absolvējusi kopā ar Kārli Pamši, Imantu Krenbergu, Pēteri Pētersonu, Aloizu Brenču un Arnoldu Burovu. Pēc veiksmīga diplomdarba Jaunatnes teātra krievu trupā, iestudējot čehu dramaturģijas klasiķa J.K. Tila pasaku lugu “Strakoņicas dūdinieks”, Tīna Hercberga saņem nosūtījumu darbam toreizējā Valsts leļļu teātrī, kurā tiek meklēts režisors. Sākotnēji režisore nav sajūsmā par iespēju strādāt teātrī, kurā aktieru vietā uz skatuves spēlē lelles, jo sapņi un ieceres saistītas ar lielo, dramatisko teātru skatuvēm, tomēr Tīna Hercberga uzņemas izaicinājumu iepazīt leļļu pasauli un tās specifiku.

Tīna Hercberga bijusi Valsts leļļu teātra režisore, galvenā režisore (1956-1960, 1966-1973), mākslinieciskā vadītāja (1990-1994). Bijusi Latvijas Valsts konservatorijas Leļļu teātra aktieru kursa (1971-1973) un Latvijas Kultūras akadēmijas Leļļu teātra aktieru kursa (1992-1996) vadītāja un pedagoģe. Tieši viņa ir iniciatore  Bijusi Starptautiskās leļļu mākslinieku asociācijas UNIMA biedre. LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbiniece (1964), saņēmusi Ministru padomes Goda rakstu (1991), Valsts prezidenta Atzinības rakstu (1996), bijusi VKKF mūža stipendiāte.

Kā pirmo patstāvīgo izrādi Valsts leļļu teātrī T. Hercberga iestudē A. Tolstoja “Zelta atslēdziņu”, bet vēl pēc dažiem iestudējumiem bērniem jau 1955. gadā režisorei izdodas realizēt ambiciozu un unikālu ieceri – pierādīt Kultūras ministrijā nepieciešamību pēc leļļu izrādes pieaugušajiem un iestudēt J. Drda, I. Štoka “Velna dzirnavas”, kas ar panākumiem tiek nospēlēta ap 250 reižu, aizsākot pieaugošo izrāžu tradīciju Valsts leļļu teātrī. Šiem darbiem raksturīga satīra, muzikalitāte un niansēti izstrādāti leļļu numuri, kas aizrauj un pārsteidz skatītāju. Pieaugušajiem Tīnas Hercbergas režijā tapuši arī citi darbi – V. Poļakovs “Ak, sirds!” (1957), T. Hercberga, P. Šenhofs, G. Priede “Interlellis-67” (1967), M. Larni “Ceturtais skriemelis” (1985), viņas piemēram veidot izrādes šai auditorijai seko arī citi Leļļu teātra režisori – Arnolds Burovs, Voldemārs Pūce, Arvīds Cepurītis, Hermanis Paukšs. Latvijas koktēlniecības mākslas tradīcijās veidots A. Pumpura “Lāčplēsis” (1968), Latgales keramiķu svilpaunieki un velni rosinājuši R. Blaumaņa “Velniņu” (1969) stilistiku. Izmantojot Latvijas folkloras materiālus 90. gadu sākumā Tīna Hercberga iestudēja budēļu spēli “Ķekatu spēles” (1991), ko 2000. gadu sākumā atjaunoja Ziemeļamerijas turnejai.

Tīnas Hercbergas režijām bija raksturīgs darbības spraigums, situāciju risinājumu asprātība, bagātīga fantāzija un emocionāla iedarbība, kas izraisa skatītājos līdzdalības pārdzīvojumu un prieku. Iestudējot izrādes bērniem, režisorei īpaši svarīga tēma bijusi labestība un cilvēcība, par savas mākslas misiju viņa uzskatīja bērna dvēseles audzināšanu, lai no tās izskaustu ļaunumu un nežēlību, tā vietā mudinot uz līdzcietību un žēlsirdību. Īpaši tuvs viņai bijis K. Skalbes darbs “Kaķīša dzirnavas”, ko režisore iestudējusi vairākkārt. Ne tikai tādēļ, ka šī darba ētiskais motīvs rezonē ar viņas pašas māksliniecisko uzstādījumu, bet arī privātās dzīves iedvesmots – bērnībā Tīna Hercberga dzīvojusi Lāčplēša ielas namā vienu stāvu zemāk par slaveno rakstnieku Kārli Skalbi. Lai arī no vīra ar tumšajām brillēm un štoka rokās meitenei bijis bail, reiz, kad Tīna netikusi dzīvoklī, Skalbe viņu uzaicinājis pie sevis, un, lai mierinātu, stāstījis pasaku par Kaķīša dzirnavām. Šī epizode režisorei kļuvusi par spilgtu bērnības atmiņu, kas jau vēlāk ieguvusi jaunu nozīmi, nonākot darbā Leļļu teātrī.

Tīnas Hercbergas izrāžu kontā ir ap 60 iestudējumu, kas ar dažiem pārtraukumiem tapuši laika posmā no 1953. līdz 2000. gadam. Starp tiem skatītāju īpaši iemīlētie darbi: G. Landau “Sniegbaltītes skola” (1954), S. Maršaks “Kaķu nams” (1955), A. Brigadere “Lolitas brīnumputns” (1956), V. Bušs “Makss un Morics” (1957), E. Stērste “Tips un Taps” (1963), M. Astrahans “Pifa piedzīvojumi” (1964), Ž. Popravskis “Runčuks Punčuks” (1968), I. Štrešeda “Princese uz zirņa” (1972), Ļ. Birmanis “Zvērnu koncerts” (1987), L. Lopeiska. H. Kručulova “Stārķēns un Putnu biedēklis” (1990), Dz. Rinkule-Zemzare “Kā ruksītis ciemos gāja” (1997), V. Livšics, I. Kičanova “Noslēpumainais hipopotams” (1997), J. Čapeks “Stāsts par sunīti un kaķīti” (2000).

Daudzas T. Hercbergas iestudētās izrādes guvušas starptautisku festivālu atzinības balvas: Maskavā (1957, 1958, 1968), Varšavā (1962), Tallinā (1966), Rīgā (1968), Lekrezo (1968), Varnā (1969), Kauņā (1971).

Atpakaļ
Šajā tīmekļa vietā tiek izmantotas sikdatnes.Tās ļauj jums ērti lietot vietni, bet mums analizēt apmeklējumu.