Mūžībā aizgājis Leļļu teātra aktieris Jānis Ķekars


04. March

Atvadvārdi Jānim Ķekaram
(19.02.1928. - 02.03.2014.)

Latvijas Leļļu teātra aktieris no 1967. - 2009. gadam

 

Jāņa acīs bija rakstīts viss. Tās neko un nekad neslēpa. Pat ja viņš retu reizi jutās noguris vai bija neomā – skatienā tik un tā lēkāt lēkāja draiskais, mazliet ironiskais, bet vienmēr labestīgais un humora pilnais velniņš. Tas viņu pavadīja visu mūžu un gaiši smaidīja aktiera atveidotajās lomās.

Jānis Ķekars Valsts Leļļu teātrī ienāk 1967. gadā. Skatuviska pievilcīguma un artistiskas elegances apveltīts mākslinieks ar ļoti noderīgu iepriekšējo pieredzi – viņš kā konferansjē no 1959. gada vadījis daudzas koncertprogrammas Latvijā un arī Krievijā.

Leļļu teātrī Jānim paveras plašs darba lauks – viņa raksturotāja talants, dzirkstošā humora izjūta un radošais improvizētāja gars var uzmirdzēt kā leļļu tēlos, tā arī daudzajās dzīvā plāna lomās. Mednieks (H. Matvejeva „Burvju galoša”, 1967), Aizkrauklis (L. Pura „Lāčplēsis”, pēc A. Pumpura, 1968), Filips (Z. Popravska „Runčuks Punčuks”, 1968)... Dažādas, atšķirīgu ieviržu lomas, bet katrai tiek kaut kas no aktiera aizrautīgā un smalkā dzīves vērojuma. Un visas ar zemnieka pamatīgumu nostrādātas. Daudziem būs atmiņā palicis viņa radītais Laupītājs no leģendārā iestudējuma „Velniņi” (1969) – aktieris šī gļēvulīgā vīreļa būtību atklāja ar tik izteiksmīgu plastisko partitūru, ik žestā, katrā mazākajā kustībā un izpausmē, ka skatītāju zāli allaž pāršalca smiekli. Un, protams, arī ķesteris Lempelis un zemnieks Meķis (V. Buša „Makss un Morics”, 1973; 1990) pieskaitāmi to spilgto un labā atmiņā paliekošo tēlu galerijai, kurus aktieris iedzīvinājis uz skatuves.

Jānis Ķekars nevairās no spilgtiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – realitātes saasinājums, groteska tiek likta lietā, veidojot eņģeli Gabrielu (A. Cepurīša, M. Kudapas „Dekamerons”, pēc Dž. Bokačo, 1982) un karali Dankanu (V. Šekspīra „Makbets”, 1986).

Tomēr savā aktiera būtībā Jānis Ķekars ir un paliek romantiķis. Ja viņš strādātu kādā dramatiskajā teātrī, tad droši vien sapņotu par Viktora Igo vai Edmona Rostāna liriski romantiskajiem varoņiem. Kaut reti, tomēr arī leļļu teātrī gadās pa lomai, kas sasaucas ar viņa iekšējo balsi, un tās arī palikušas pašam vismīļākās.

Skumjais un vientulības māktais dīvainis – klauns Loreti (J. Čepoveckis „Klauns Loreti un smaids”, 1977). Šī izrāde kļūst ne vien par paša aktiera lielisku sniegumu, bet par visa teātra lielu veiksmi un kvalitatīvi jaunas, ļoti nopietnas un emociju pasauli uzlādējošas sarunas sākumu ar skatītāju. Māksliniekam mīļš arī viņa rūķis Vilibalds (V. Pavlovskis „Baltie skursteņslauķi”, 1991), kurš ir pārliecināts, ka dzīvē pats galvenais ir pasaka, parasts brīnums – cilvēku spēja ticēt labajam...

Tāds Jānis Ķekars paliks mūsu piemiņā – azartisks un dzīvespriecīgs cilvēks, lielisks kolēģis, temperamentīgs improvizēšanas meistars ar spēju ticēt labajam un mazu draisku velniņu acu skatienā...

Aldis Linē

Atvadīšanās no aktiera notiks 8. martā plkst. 15:00 Kandavas kapličā, apbedīšana Korģeļciema kapos.      

Atpakaļ

Atbalstītāji:
Subscribe >
© Latvijas Leļļu Teātris, 2019